Indija

Indija (Bhārat), oficiāli Indijas Republika (Bhārat Gaṇarājya), ir valsts Dienvidāzijā. Tā ir septītā lielākā valsts pasaulē, kā arī otrā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Toties tā ir vislielākā demokrātiskā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Indijā dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku un šajā teritorijā runā vairāk kā 1600 dažādās valodās. Indiju dienvidos apskalo Indijas okeāns, rietumos Arābijas jūra, bet austrumos Bengālijas līcis. Krasta līnijas garums sasniedz 7517 km. Rietumos tā robežojas ar Pakistānu, ziemeļos ar Ķīnu, Nepālu un Butānu, bet austrumos ar Bangladešu un Mjanmu. Tai Indijas okeānā ir jūras robežas arī ar Šrilanku, Maldīviju un Indonēziju.

Indijas subkontinenta ilgstošajā vēsturē ir veidojušās tā materiālās un kultūras bagātības, tajā ir mājvieta Indas ielejas civilizācijai, to ir šķērsojuši vēsturiskie tirdzniecības ceļi un te ir bijušas lielas impērijas.Oldenburg, Phillip. 2007. "India: History," Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007 © 1997—2007 Microsoft Corporation. Šeit ir radušās četras no pasaules pamata reliģijām — hinduisms, budisms, džainisms un sikhisms. Mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, izplatoties zoroastrismam, jūdaismam, kristietībai un islāmam, izveidojās reģiona atšķirīgā kultūra. No 18. gadsimta sākuma Britu Austrumindijas kompānijas pakāpeniski anektēja Indiju, bet no 19. gadsimta vidus to kolonizēja Apvienotā Karaliste. Indija par neatkarīgu valsti kļuva 1947. gadā pēc Britu Indijas sabrukuma plašas nevardarbīgas pretošanās rezultātā.

Indija ir parlamentārās demokrātijas sistēmas republika, kas sastāv no 29 štatiem un septiņām savienības teritorijām. Tai ir pasaulē piektā lielākā tautsaimniecība pasaulē pēc IKP (aiz ASV, Ķīnas, Japānas un Vācijas) un ceturtā lielākā pēc pirktspējas paritātes. 1991. gadā uzsāktās ekonomiskās reformas to ir pārvērtušas par vienu no visātrāk augošajām saimniecībām, tomēr te vēl joprojām ir augsts nabadzības,Poverty estimates for 2004-05 , Planning commission, Government of India, March 2007. Accessed: 25 August 2007. analfabētisma un nepietiekama uztura līmenis.

Etimoloģija

Nosaukums Indija ir atvasināts no Indas upes nosaukuma, kas, savukārt, ir cēlies no senpersiešu valodas vārda Hindu, sanskrita Sindhu, kā vietējie iedzīvotāji vēsturiski dēvēja šo upi. Senie grieķi indiešus sauca par Indoi (Ινδοί), kas nozīmē "Indas cilvēki". Indijas konstitūcijā un dažās Indijas valodās kā oficiāls nosaukums ar līdzvērtīgu statusu tiek lietots vārds Bhārat (IPA:). Indostāna jeb Hindustāna, kas ir persiešu apzīmējums "Hindu zemei" un vēsturiski attiecas uz Ziemeļindiju, arī laiku pa laikam tiek lietots kā sinonīms visai Indijai.

Vēsture

Pirmās arheoloģiskās liecības par moderno cilvēku klātbūtni Indijas subkontinentā ir kopš 30 000 gadu senas pagātnes. Aptuveni 7000 gadus p.m.ē. ļaudis šajā teritorijā ir sākuši apsaimniekot zemi un audzēt mājlopus. Arheoloģiskie izrakumi daudzās vietās, īpaši Mohendžodaro un Harapā (abas vietas mūsdienās atrodas Pakistānā), liecina, ka aptuveni no 2600. līdz 2000. gadam p.m.ē. uzplauka Indas ielejas civilizācija ar attīstītām pilsētām un tehnoloģijām. Jau tajā laikā pilsētā bija izbūvētas akas, vannas, drenāžas sistēmas, kā arī amatnieki prata izgatavot rotaslietas, dažādus mājsaimniecības priekšmetus un no vara kaltus ieročus.

2. gadu tūkstotī p.m.ē. šajā teritorijā ienāca indoeiropiešu valodās runājošās rigvēdu ciltis. No šo cilšu reliģijām vēlāk attīstījās hinduisms. Svētie raksti Vēdas kļuva par svarīgu reliģijas sastāvdaļu. Rigvēdā ir minētas četras lielas sociālās grupas, pazīstamas kā varnas, kas norāda uz to, ka sociālā sistēma, kurā cilvēki tiek grupēti kastās, ir bijusi jau pirms tūkstošiem gadu. Rigvēdu ciltis apdzīvoja subkontinenta ziemeļrietumu, ziemeļu centrālo daļu un Gangas ieleju. 6. gadsimtā p.m.ē. uz dienvidiem no Himalajiem bija izveidojušās 16 par mahadžanapadām sauktas atsevišķas valstiņas.

326. gadā p.m.ē. Maķedonijas ķēniņš Aleksandrs Lielais pēc Ahemenīdu impērijas sagrāves iebruka Ziemeļindijā un iekaroja tagadējās Pendžābas teritoriju, tomēr neuzdrošinājās karot ar Nanda impēriju un devās atpakaļ uz rietumiem.

321. gadā p.m.ē. Čandragupta Maurja dibināja lielu un centralizētu Maurju impēriju, kas pastāvēja līdz 185. gadam p.m.ē. Čandraguptas mazdēls Ašoka pakļāva gandrīz pilnīgi visu Indijas subkontinentu, vienīgi neliela teritorija pašos Indijas dienvidos palika neiekarota. Ašoka pieņēma tajā laikā tikai nelielas sektas līmenī esošo budismu. Viņa valdīšanas laikā tika uzcelts tūkstošiem budistu svētnīcu, veicinātas misijas ārpus impērijas teritorijas, kā rezultātā šī reliģija piedzīvoja strauju uzplaukumu.

Ap 320. gadu m.ē. Guptas dinastija dibināja plašu impēriju, kas Ziemeļu un Centrālajā Indijā pastāvēja līdz 6. gadsimta vidum. Guptas periodā uzplauka sanskrita literatūra, kur izceļamas ir Kālidāsas lugas un dzejoļi. Šajā laikā uzplauka arī tēlniecība un sienas gleznojumu kultūra. Strauji attīstījās astronomija un matemātika.

Pēc tam vairākus gadsimtus Indijas teritorijā regulāri iebruka ciltis no Centrālāzijas un Tuvajiem Austrumiem. 8. gadsimtā sirojumus Indijas teritorijā uzsāka arābi, tjurki un persieši. Tjurku musulmaņi vēlāk iekaroja lielāko daļu no Ziemeļindijas un dibināja Deli sultanātu, kas pastāvēja no 13. gadsimta sākuma līdz 16. gadsimtam. 13. gadsimta beigās mongoļu armija Čingishana vadībā rīkoja sirojumus uz Pendžābu. 1398. gadā Tamerlana armija iekaroja Deli, samazinot sultanāta varenību.

1526. gadā Babūrs, kas bija gan Čingishana, gan Tamerlana pēcnācējs, ienāca Indijas ziemeļrietumus no Afganistānas un sagrāva Deli sultanātu, dibinot Mogolu impēriju. Šī musulmaņu valsts savu varenību saglabāja līdz pat 18. gadsimtam. Indijas dienvidi nekad pilnībā netika iekaroti, bet ziemeļos esoša impērija Akbara un Šaha Džahāna valdīšanas laikā bija viena no varenākajām Āzijas vēsturē. Aurangzeba, pēdējā mogolu valdnieka, valdīšanas laikā no 1658. līdz 1708. gadam Dekānā dzīvojošie marati sāka vājināt impēriju.

Tikmēr starp Eiropas lielvarām sākās cīņa par dominanci tirdzniecībā ar Indiju. 1498. gadā portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama atklāja jūrasceļu uz Indiju, apbraucot apkārt Labās Cerības ragam Āfrikas dienvidos. Portugāļi drīz vien pakļāva Goā teritoriju Indijas rietumu krastā un tur izveidoja garšvielu tirdzniecības bāzi. 17. gadsimta sākumā nīderlandieši, briti un franči sāka apstrīdēt portugāļu monopolu tirdzniecībā ar indiešiem. 1600. gadā tika izveidota Britu Austrumindijas kompānija, un tā gadsimta laikā dibināja vairākus tirdzniecības posteņus vietās, kur mūsdienās atrodas Čennai, Mumbaja un Kolkata. Kolkata, kas tajā laikā tika saukta par Kalkutu, bija Britu Indijas galvaspilsēta no 1772. līdz 1912. gadam. 1740. gados sākās Francijas un Lielbritānijas sāncensība kontroles iegūšanā pār tirdzniecību ar Indiju. Lai vieglāk to būtu panākt, abas lielvaras veidoja alianses ar daudziem dažādiem indiešu valdniekiem. Franči izveidoja lokālo karaspēku, un, izmantojot Dienvidindijas valdnieku savstarpējās cīņas, pakļāva lielu daļu no Dekānas.

1751. gadā briti Roberta Klaiva vadībā iekaroja Arkotu, kuru pēc tam veiksmīgi arī nosargāja no franču uzbrukumiem, bet 1757. gadā Klaiva uzvara pie Palaši iezīmēja franču kundzības ēras beigas. Britu Austrumindijas kompānija bija ieguvusi kontroli pār plašām teritorijām. Vēlāk tirdzniecības kontrole pārauga arī politiskā kontrolē. Interesanti, ka Britu Austrumindijas kompānija, kas bija privāts uzņēmums, galvenokārt izmantoja vietējos karavīrus (sipajus), kas bija dzimuši un auguši Indijā. 1774. gadā Vorens Heistingss kļuva par pirmo Britu Austrumindijas kompānijas ģenerālgubernatoru. 1839. gadā britu karaspēks iebruka Afganistānā, bet līdz 1842. gadam spēja pakļaut vienīgi puštunu apdzīvotās teritorijas austrumu daļu. Līdz 1849. gadam kompānija, gūstot uzvaras un noslēdzot līgumus, valdīja teju vai visā Indijas subkontinentā.

Dažas valdonīgas metodes, ko izmantoja britu kompānija, piemēram, britu misionāru mēģinājumi hinduistus pievērst kristietībai un eiropiešu muitas ieviešana tradicionālo indiešu uzņēmumu izdevumiem, izraisīja lielu nemieru vilni. 1857. gadā sabiedrībā izplatījās baumas, ka angļu karavīri savu šaujamieroču patronas iesmērējot ar govju un cūku taukiem. Govis ir hinduisma svētie dzīvnieki, savukārt cūkas islāmā ir nešķīsti dzīvnieki. Tādēļ izcēlās Indiešu nemieri, kas bija plaša un bruņota sipaju sacelšanās pret britiem. Šie nemieri turpinājās līdz 1858. gadam, kad asiņainā sacelšanās tika apspiesta. Tas iezīmēja Britu Austrumindijas kompānijas varas norieta sākumu. 1858. gadā Indijas pārvalde tika nodota Britu karaļnamam. 1876. gadā Lielbritānijas parlaments nolēma, ka Indija ir daļa no Britu impērijas. Nākamajā gadā par Indijas imperatori tika kronēta karaliene Viktorija. 1878. gadā Britu impērijas karaspēks atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti.

Indijas vicekaralis, kuru iecēla britu karalis vai karaliene, valdīja tikai tieši Britu Indijas provincēs. Hindu un musulmaņu prinči turpināja valdīt gandrīz 600 atsevišķās valstīs. Šīs valstis nomināli bija autonomas, un tām tika aizliegts karot savā starpā. Indijas vicekaralis turēja pa vienam pārstāvim katrā galmā, un viņa uzdevums bija sniegt konsultācijas valdniekam.

Britu valdīšanas laikā tika nodrošināta iekšēja saskaņa starp Indijas teritorijā dzīvojošajām tautām, kā arī attīstījās dažas no tautsaimniecības nozarēm. Briti modernizēja pilsētas, izbūvēja ceļus un dzelzceļu, kanālus, veica apūdeņošanas darbus, kā arī uzbūvēja dzirnavas, rūpnīcas un skolas. Viņi ieviesa Rietumu pasaules likumus un policijas sistēmu. Šajā laikā ļoti maz indiešu tika iecelti kādā no valdības krēsliem.

Indijas intelektuāļi, no kuriem daudzi bija izglītojušies Anglijā, sāka sapņot par brīvu Indiju. 1885. gadā viņi dibināja politisko partiju, kura bija pazīstama kā Indijas Nacionālais Kongress. Sākotnēji tā bija viduvēja reformu partija, kuras mērķis bija indiešu ievēlēšana viņu pašu valdībā; vēlāk tā aicināja …