Butāna

Butānas Karaliste (dzongke: འབྲུག་ཡུལ ; Druk Yul) ir valsts Āzijas dienvidos, Himalaju dienvidu nogāzēs bez pieejas pie jūras. Ziemeļos tā robežojas ar Ķīnu (Tibetu), bet dienvidos, austrumos un rietumos ar Indiju. Butānu no Nepālas atdala Indijas štats Sikima. Butānieši savu valsti sauc par Druk Yul, kas burtiski nozīmē "Pērkona Pūķa zeme".

Vēsturiski Butāna ir bijusi viena no visizolētākajām valstīm pasaulē, taču kopš 1960. gadiem Butāna pakāpeniski atver durvis uz apkārtējo pasauli. Tagad Butānā ir tieša starptautiskā aviosatiksme, Internets, mobilie sakari un kabeļtelevīzija. Tomēr Butānas attīstība tiek pārraudzīta, lai modernizācija būtu līdzsvarota ar seno kultūru un tradīcijām, ievērojot nacionālās kopējās laimes (Gross National Happiness) filozofiju (pretstatot to nacionālā kopprodukta idejai). Valdība uzmana, lai videi netiek nodarīts kaitējums un tiek saglabāta tradicionālā kultūra un identitāte. Tieši tāpēc laikraksts Business Week 2006. gadā, balstoties uz Lesteras Universitātes 2006. gada globālo aptauju "Pasaules laimes karte", nosauca Butānu par laimīgāko valsti Āzijā un astoto laimīgāko pasaulē.http://images.businessweek.com/ss/06/10/happiest_countries/index_01.htm World's Happiest Countries"

Butānas reljefs ir ļoti daudzveidīgs: tās dienvidos ir subtropiskie līdzenumi, bet ziemeļos Himalaju kalni, kuru dažas no virsotnēm sasniedz 7000 m augstumu. Robežas ar Ķīnu (470 km) un Indiju (605 km). 75% iedzīvotāju ir budisti, 25% nepālas hinduistu. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Timpu. 2008. gada martā Butānā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas.

Nosaukuma etimoloģija

Pastāv divas teorijas par vārda "Butāna" izcelsmi. Tas varētu būt radies no sanskrita vārda Bhu-Utthan (kalniene). Pēc citas sanskrita teorijas Bhota-anta nozīmē "Tibetas galā", norādot uz Butānas atrašanos tieši uz dienvidiem no Tibetas.

Vēsturiski Butāna bija pazīstama ar dažādiem nosaukumiem, tādiem kā Lho Mon (dienvidu tumsas zeme), Lho Tsendenjong (Tsenden cipreses dienvidu zeme), Lhomen Khazhi (dienvidu zeme ar četrām pieejām) un Lho Men Jong (ārstniecisko augu dienvidu zeme).

Vēsture

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Butāna bija apdzīvota jau 2000 gadus pirms mūsu ēras. Vasarās klejotāji-gani šurp veda savus ganāmpulkus, kamēr ziemā viņi pārceļoja uz zemākajām dienvidu ielejām. Daļa butāniešu joprojām piekopj šādu dzīvesveidu. Butānas ielejas bija samērā ērts ceļš pāri Himalajiem, tāpēc tiek uzskatīts, ka Manas upes ieleja tika izmantota kā migrācijas ceļš no Indijas uz Tibetu.

Budisms visdrīzāk tika ieviests jau sākot ar 2. gadsimtu, lai arī vairums vēsturnieku ir vienisprātis par to, ka pirmie budistu tempļi Butānas teritorijā tika būvēti 7. gadsimtā. Pirmais Butānas vēsturiski fiksētais notikums bija svētā Padma Sambhava (pazīstama arī kā Guru Rinpoče) ceļojums 747. gadā. Saskaņā ar budistu leģendu, Bumtangas karali apsēda dēmons un viņš sūtīja pakaļ skolotājam Guru Rinpoče, kuram izdevās dēmonu notvert un pievērst to budismam.

Par Butānas agro vēsturi nav daudz informācijas, jo vairumu vēsturisko dokumentu iznīcināja ugunsgrēks senajā galvaspilsētā Punahā 1827. gadā. Budisma folklora un mitoloģija dominē Butānas agrās vēstures aprakstos - tajos tiek stāstīts par vareniem darbiem un pārdabiskām būtnēm. Tiek stāstīts, ka svētais, kurš spēja parādīties astoņos dažādos veidos, no kuriem viens bija Guru Rinpoče, apmeklēja Butānu uz lidojoša tīģera un atstāja sava ķermeņa un cepures nospiedumus klintīs. Mācību grāmatu teksti apraksta dēmonus, kas apdraudēja ciematus un iznīcināja tempļus, līdz tika notveri un pievērsti budismam. Pastāv daudz stāstu par gariem, kas iznīcināja tempļus un eņģeļiem, kas tos uzcēla no jauna.

Trisonga Detsena mazdēls Langdharma valdīja Tibetā no 836 līdz 824. gadam. Viņš aizliedza budismu, iznīcināja reliģiskās iestādes un izsūtīja savu brāli princi Tsangma uz Butānu. Tiek uzskatīts, ka daudzi mūki šajā laikā bēga no Tibetas un paglābās Butānā. Neskatoties uz to, ka Langhdarma tika nogalināts un budisms tika atjaunots, Tibeta joprojām palika politiski nestabila un tāpēc arī vēlākā laikā daudzi tibetieši migrēja uz rietumu Butānu.

Līdz pat 17. gadsimta sākumam Butānā pastāvēja feodālā sistēma ar dažādiem savā starpā karojošiem klaniem, līdz kamēr teritoriju apvienoja Tibetas lama un militārais līderis Šabrungs Ngavangs Namgjals, kas bēga no Tibetas reliģiskās vajāšanas dēļ. Ceļojot pa Rietumbutānu un popularizējot savu mācību, viņš ieguva būtisku politisku varu, līdz pasludināja sevi par Butānas reliģisko līderi un pieņēma žabdrunga titulu. Lai aizsargātu valsti no pastāvīgajiem Tibetas uzbrukumiem, Namgjals uzbūvēja neieņemamu dzongu (cietokšņu) sistēmu un izveidoja likumus, kas ļāva centralizēti kontrolēt dažādu vietējo klanu spēkus. Daudzas šādas dzongas pastāv joprojām un ir aktīvi reliģijas un rajona administrācijas centri. Pēc Namgjala nāves 1651. gadā Butānā sākās pilsoņkarš. Izmantojot šīs iekšējās nekārtības, tibetieši uzbruka Butānai 1710. gadā un vēlreiz 1730. gadā ar mongoļu palīdzību. Taču abi uzbrukumi tika veiksmīgi atraidīti un 1759. gadā tika parakstīts pamiera līgums.

18. gadsimtā Butāna ieņēma un okupēja Kūč Behar karalisti dienvidos. 1772. gadā Kūč Behar valdnieki lūdza palīdzību Britu Austrumindijas Kompānijai, kas palīdzēja padzīt butāniešus no šīs teritorijas, vēlāk, 1774. gadā, uzbrūkot arī pašai Butānai. Tika parakstīts līgums ar Butānu par līdz 1730. gada robežu saglabāšanu, tomēr miers bija nosacīts un robežkonflikti ar britiem turpinājās nākamos 100 gadus. Šie konflikti izraisīja Duāru karu (1864-1865.g), kur cīņa notika par Bengāļu Dāru teritorijas kontroli. Butāna zaudēja karu un 1865. gadā Lielbritānija un Butāna parakstīja Sinčulu līgumu, kurā tika noteikts, ka Lielbritānija saglabā kontroli pār Duāru teritoriju apmaiņā pret renti Rs. 50.000. Šis līgums izbeidza naidīgās attiecības starp Britu Indiju un Butānu.

1870. gados notika cīņa par varu starp divām konkurējošām ielejām, Paro un Tongsa. Pēc iekšējiem kariem 1882-1885. gadā, pilnu varu pār dažādajām teritorijām izdevās pārņemt Ugjenam Vangčukam. Līdzšinējā valsts pārvaldes sistēma saskaņā ar Namgjala ieviesto sistēmu dalīja varu starp reliģisko jeb garīgo līderi (žabdrungu) un administratīvo līderi (desi). Žabdrunga titula pārmantošana notika caur reinkarnāciju un, tā kā tā varēja notikt tikai pēc iepriekšējā valdītāja nāves, līdz jaunā žabdrunga pieaugšanai un varas pārņemšanai bija jāpaiet pietiekoši ilgam laikam. Šajā laikā praktiski valsts galva bija desi. Šis amats tika ievēlēts. Pastāvēja konkurence starp dažādām frakcijām un tās arī izmantoja iespēju apstrīdēt, kura no žabdrunga reinkarnācijām ir īstā. Līdz ar to valsts pārvaldes sistēma bija nestabila.

Ugjens Vangčuks šo sistēmu izmainīja, sākotnēji reducējot desi funkcijas līdz ceremoniālām. 1907. gadā, kad toreizējais desi nomira, asambleja, kas sastāvēja no Butānas mūkiem, valdības ierēdņiem un svarīgo ģimeņu galvām, vienbalsīgi apstiprināja Ugjenu Vangčuku kā karali ar titula mantošanas tiesībām.

1910. gadā tika noslēgts līgums ar britiem, kuri apņēmās neiejaukties Butānas iekšlietās, taču noteica, ka Butāna ļaus Lielbritānijai vadīt tās ārlietas. Praktiski, ņemot vērē Butānas vēsturisko atturību, šim noteikumam nebija lielas nozīmes, lai arī tas radīja iespaidu, ka Butāna nebija pilnīgi suverēna. 1949. gadā tika noslēgts Indijas-Butānas līgums, ar kuru Indija atdeva britu anektētās teritorijas, kā arī definēja Indijas atbildību par Butānas aizsardzību un ārlietām. 2007. gadā pašreizējais karalis parakstīja draudzības līgumu ar Indiju, kurš atcēla šo noteikumu un noteica pilnu Butānas suverenitāti.

1953. gadā karalis Džigme Dorji Vangčuks izveidoja parlamentu, kas sastāvēja no 130 cilvēkiem, lai veicinātu demokrātiskāku valsts pārvaldi, taču partiju veidošana bija aizliegta līdz pat 2007. gadam. Kopš karalis parakstīja konstitūciju 2008. gada 18. jūlijā, Butāna arī formāli ir konstitucionāla monarhija.

Līdz pat 1960. gadiem valstī nebija nacionālās valūtas, telefonu, skolu, slimnīcu, pasta un, protams, tūristu. Tikai trešā Butānas karaļa vadībā kopš viduslaikiem saglabājusies feodālā sabiedrības iekārta tika mainīta, valsts uzsāka ceļu uz modernizāciju un attīstību, tai pat laikā stingri pieturoties pie tradīcijām un saglabājot savu identitāti un unikālo vidi.

1971. gadā Butānu uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā. 1972. gada jūlijā 16 gadu vecumā pēc sava tēva nāves par karali kļuva Džigme Singje Vangčuks. 2006. gadā 51 gada vecumā viņš paziņoja par savu atkāpšanos no troņa par labu savam dēlam Džigme Hesar Namgjel Vangčukam.

Ģeogrāfija

Butāna atrodas Dienvidāzijā un dienvidos robežojas ar Indijas štatiem Sikimu, Rietumbengāliju, Asamu un Arunāčala Pradēšu. Savukārt ziemeļos tā robežojas ar Tibetu (Ķīnu). Virsmas reljefu nosaka Himalaju kalnu grēdas. Vairāk nekā 80% platības atrodas virs 2000 m augstuma, bet augstuma amplitūda ir no 100 m valsts dienvidos līdz 7541 m Ganghar Puensum virsotnei uz Tibetas robežas. Butānas ģeogrāfiju var sadalīt trīs galvenajos ģeogrāfiskajos reģionos: augstie Himalaji ziemeļos, kalni un Himalaju ielejas vidusdaļā un nogāzes un līdzenumi dienvidos. Par Butānas robežām mēdz teikt, ka tās atrodas tur, kur no kalniem ripojošs akmens apstājas.

Par Butānas augstāko virsotni tiek uzskatīta Kula Kangri smaile (7553 m), taču pastāv viedoklis, ka precizētās kartēs šis kalns pilnībā atrodas Tibetas teritorijā. Toties 7541 m augstā Ganghar Puensum smaile ir augstākā neaizsniegtā virsotne pasaulē. 20% Butānas teritorijas pastāvīgi ir zem sniega segas un vairāk nekā divas trešdaļas teritorijas pārklāj meži. Butānas kalnu subtropu mežos, sākot ar 200 m augstumu un beidzot ar 3500 m, mājo apdraudētais Bengālijas tīģeris.

Butānas klimats mainās atkarībā no augstuma, sākot ar subtropisko klimatu dienvidos, mērenās joslas klimatu kalnainajā vidusdaļā un polāro klimatu ziemeļos. Butānā ir pieci dažādi gadalaiki: vasara, musons, rudens, ziema un pavasaris. Rietumbutānā musona lietusgāzes ir vissmagākās, savukārt Dienvidbutānā ir karstas, mitras vasaras…