Elzasa

Elzasa (līdz 1996. gadam vāciski: Elsaß) ir vēsturiska zeme Francijā pie robežas ar Vāciju un Šveici. Elzasas administratīvais centrs ir Strasbūra.

Pēc 2016. gada teritoriālās reformas kopā ar agrākajiem Šampaņas-Ardēnu un Lotringas reģioniem apvienota Lielo Austrumu jeb Grandestas (Grand Est) reģionā.

Lai arī tradicionāli šis reģions bija vācvalodīgs, mūsdienās elzasieši runā franciski, un tikai aptuveni 25% no Elzasas iedzīvotājiem tekoši runā elzasiski vai vāciski un izmanto to kā savu otro valodu. 17. gadsimtā, karalis Luijs XIV pakāpeniski pievienoja Elzasu Francijai un pasludināja to par Francijas provinci.

Ģeogrāfija

Elzasas platība ir 8283 km², līdz ar to tā ir mazākais Francijas reģions. Reģiona austrumu daļā, pie Reinas, ir līdzenumi, bet rietumu daļā plešas Vogēzu kalni.

Elzasa sastāv no diviem departamentiem — Augšreinas un Lejasreinas. Ziemeļos un austrumos Elzasa robežojas ar Vāciju, dienvidos — ar Šveici un Burgundijas reģionu, rietumos — ar Lotringas reģionu.

Elzasā ir ļoti daudz mežu, galvenokārt Vogēzu kalnos un Lejasreinā. Reģionā ir arī dažas ielejas. Elzasas augstākais punkts ir Granbalons (Le Grand Ballon) Augšreinā, kurš ir 1426 m augsts.

Šajā reģionā ir puskontinentāls klimats ar aukstām un sausām ziemām, taču karstām vasarām, jo Vogēzi aiztur nokrišņus no rietumiem.

Kolmāras pilsētā ir saulains mikroklimats un tā ir otra sausākā pilsēta Francijā. Šāds klimats ir ļoti draudzīgs vīnogu audzēšanai, tāpēc šeit tiek ražots Elzasas vīns (Vin d'Alsace).

Vēsture

Romiešu Elzasa

Aizvēstures laikos Elzasu apdzīvoja galvenokārt klejotāju un mednieku ciltis, bet ap 1500. g.p.m.ē., ķelti sāka apdzīvot šo reģionu, nolīdzinot un apstrādājot zemi. Ap 58. g.p.m.ē. iebruka romieši un izveidoja Elzasu kā vīnogu audzēšanas centru. Lai aizsargātu šo augstvērtīgo rūpniecību, romieši būvēja dažādus nocietinājumus un veidoja militārās nometnes, kas vēlāk attīstījās par komūnām un ir apdzīvotas vēl šodien. Kamēr Elzasa bija Romas impērijas sastāvā, tā bija daļa no Augšvācijas provinces (Germania Superior).

Franku Elzasa

Līdz ar Romas impērijas sabrukumu, Elzasa kļuva par alemaņu teritoriju. Alemaņi bija zemnieku tauta. Alemaņu valoda veido mūsdienu elzasiešu valodas pamatus. 5. gadsimtā franku karalis Kloviss I un franki līdz ar Tolbiakas kauju padzina alemaņus no Elzasas, kas tika iekļauta Austrāzijas karalistes sastāvā. Pateicoties Klovisa Merovingiskajām pārmaiņām visi iedzīvotāji tika kristīti. Elzasa palika franku kontrolē līdz, pildot 842. gada Starsbūras zvērestu, 843. gadā tika sadalīta pamatojoties uz Verdunas līgumu; Kārļa Lielā mazdēli sadalīja karalisti trijās daļās. Zemās valstis, Elzasa un Lotringa vaidoja jauno franku Vidējo karalisti, kuru vadīja jaunākais mazdēls Lotārs. Lotārs mira 855. gadā un viņa karaliste tika sadalīta trijās daļās. Lotringa tika atdota Lotāra dēlam. Pārējas daļas tika sadalītas starp Lotāra brāļiem — Kārli Plikpauraino (Rietumfranku karlistes vadoni) un Ludvigu Vācieti (Austrumfranku karalistes vadoni). Lotringas karaliste bija īslaicīga. Reģions, kurš vēlāk kļuva par Elzasu, kļuva par Svētās Romas impērijas sastāvdaļu kā daļa no Švābijas hercogistes, pamatojoties uz 870. gada Mērsenes līgumu.

Elzasa Svētās Romas impērijā

Šajā laikā viss reģions sāka sadalīties nelielās daļās, pamazām nostiprinoties feodālajai iekārtai. Pateicoties Hohenštaufenes karaļu dinastijai, Elzasa 12. un 13. gadsimtā piedzīvoja lielu labklājību. Frederiks I izveidoja Elzasu kā provinci, kuru pārvaldīja ipaši, nedižciltīgi tautas kalpi. Provincei bija arī sava provinciālā tiesa (Landgericht) un centrālā pārvalde, kas bija izvietota Hāgenavā. Frederiks II iecēla Strasbūras bīskapu, lai tas pārvalda Elzasu, taču ar bīskapa autoritāti sacentās arī grāfs Rūdolfs no Hābsburgu dinastijas, kurš savas tiesības saņēma no Frederika II dēla Konrāda IV. Strasbūra pamazām sāka izplesties un kļuva par apdzīvotāko un ekonomiski nozīmīgāko pilsētu reģionā. 1262. gadā, pēc ilgām nesaskaņām starp valdošajiem bīskapiem, pilsētas iedzīvotāji ieguva jaunu statusu — Impērijas Brīvpilsēta. Kā pieturas punkts Parīzes-Vīnes-Austrumu tirdzniecības ceļā, arī kā osta Reinas krastā, savienojot Vācijas dienvidus un Šveici ar Nīderlandi, Angliju un Skandināviju, Strasbūra kļuva par nozīmīgu politisku un ekonomisku centru reģionā. Tādas pilsētas, kā Kolmāra un Hāgenava arī sāka augt ekonomiskajā nozīmē un ieguva kaut ko līdzīgu autonomajam statusam "Dekopolē" vai "Dekapolisā", desmit brīvpilsētu federācijā.

14. gadsimtā Elzasas labklājība izbeidzās, jo daudzas ziemas bija īpaši bargas, sliktas ražas vairākus gadus pēc kārtas, un pār reģionu nāca "Melnā Nāve" jeb mēris. Pie šīm grūtībām tika vainoti ebreji, tādējādi radās grautiņi 1336. gadā. un 1339. gadā. Turpinoties neveiksmēm, 1356. gadā reģionu piemeklēja viena no lielākajām zemestrīcēm — Reinas plaisas zemestrīce. Labklājība atgriezās līdz ar Hābsburgu dinastijas valdīšanu renesanses laikā.

Turpmākajos gados Elzasā un pamazām arī lielākajā daļā Eiropas, vācu kundzība sāka samazināties. Francija uzsāka agresīvu politiku, un sāka izplesties austrumu virzienā — vispirms līdz Ronas upei, vēlāk jau līdz Mēzas upei, un kad līdz šīm upēm Francijas vara bija nostiprinājusies, tie nolēma iet tālāk — līdz Reinai. Un 1299. gadā Francija ierosināja alianses kāzas ar Vāciju. Viņi piedāvāja iespēju saprecināt franču Felipi IV māsu ar vācu Alberta I dēlu, ar Elzasu pūrā, taču šis piedāvājums neīstenojās. Nākamā gadsimta laikā Francija bija ļoti militāri novājināta Simtgadu kara dēļ, tāpēc viņu mērķis — iegūt savos valdījumos teritorijas līdz Reinas upei nepiepildījās. Bet, līdz ar Simtgadu kara beigām, Francija atkal vēlējās sasniegt savu mērķi, un koncentrējās galvenokārt uz to, tāpēc 1444. g. franču armija iesoļoja Lotringā un vēlāk arī Elzasā. Franči pieprasīja padoties Mecas pilsētai un Strasbūrai, vēlāk tie sāka uzbrukt arī Bāzeles pilsētai.

1469. gadā, pildot Senomēras līgumu, Austrijas erchercogs Sigismunds pārdeva Augšelzasu Burgundijas hercogam Kārlim I. Lai arī Kārlis I bija īpašnieks, visi nodokļi tika maksāti Svētās Romas imperatoram Frederikam III. Frederiks III pielietoja šos nodokļus un arī pat dinastiju kāzas tā, lai viņš iegūtu Augšelzasu savos īpašumos, tad, kad tā nonāktu Hābsburgu valdījumos. Hābsburgi arī bija Impērijas valdnieki. 1515. gadā Miluzas pilsēta pievienojās Šveices Konfederācijai un palika tās sastāvā līdz 1798. gadam.

16. gadsimtā, reformācijas laikā, Strasbūra bija bagāta kopiena. Tās iedzīvotāji pieņēma protestantismu 1523. gadā. Mārtiņš Bucers bija pirmais reformators šajā reģionā. Viņa darbībai traucēja katoliski noskaņotie Hābsburgi, kuri vēlējās izskaust ķecerību visā Augšelzasā. Rezultātā Elzasa tika sadrumstalota mazās katoļu un protestantu teritorijās. Taču Monbeljāra, Elzasas dienvidrietumos, kas piederēja Virtembergas grāfiem, no 1397. gada saglabājās Francijā kā protestantu anklāvs līdz pat 1793. gadam.

Iekļaušanās Francijā

Šāda situācija saglabājās līdz 1639. gadam, kad Francija bija pakļāvusi jau lielāko daļu no Elzasas un nevēlējās, lai tā nokļūtu Spāņu Hābsburgu rokās, kuri vēlējās tīru ceļu uz saviem vērtīgajiem, bet nepakļāvīgajiem īpašumiem Spāņu Nīderlandē. Tas plašāk izpaudās Trīsdesmitgadu kara (1618—1648) laikā. Ienaidnieku aplenkti un, lai iegūtu brīvāku rocību Ungārijā, Hābsburgi pārdeva Sundgavas teritoriju (lielāko daļu Augšelzasas) Francijai 1646. gadā, kura jau bija okupējusi šo reģionu. Summa bija aptuveni 1,2 miljoni talāru. Tādā veidā naids tika izbeigts, un līdz ar Vestfāles līgumu, lielākā daļa Elzasas nonāca Francijas īpašumos, izņemot dažas pilsētas, kuras saglabāja savu neatkarību. Līguma nosacījumi attiecībā uz Elzasu bija sarežģīti un pat mulsinoši; tajos ir teikts, ka nevienam Francijas karalim, un nevienam Vācijas imperatoram nevar piederēt pilnīga vara šajā reģionā, bet viens vadonis var "aizspēlēt" otru, tādējādi nodrošinot Elzasai zināmā mērā nelielu autonomijas statusu. Šīs teorijas atbalstītāji norāda uz to, ka līguma nosacījumus sastādīt tika pilnvarots Īzaks Volmārs, bijušais Elzasas kanclers. Elzasas lielākās daļas nodošana Francijai, pēc Vestfāles miera līguma 1648. g. beidzot bija sākusies. Francijai tika nodota arīdzan Lotringa, kā iekarotā teritorija Francijas un Vācijas karojumu laikā.

Karadarbība bija izraisījusi iedzīvotāju samazināšanos (galvenokārt lauku apvidos), tādēļ pēc 1648. gada ieradās daudz imigrantu no Šveices, Vācijas, Austrijas, Lotringas, Savoijas un citām vietām. Šī imigrācija turpinājās līdz 18. gs. vidum. Starp 1671. g. un 1711. g. reģionā ienāca anabaptistu bēgļi no Šveices, īpaši no pilsētas Bernes. Drīz Strasbūra kļuva par galveno agrīnās anabaptistu kustības centru.

Francija nostiprināja savus īpašumus ar Naimēgenes līgumiem 1679. gadā, kuri noteica franču kontroli pār Elzasas pilsētām. 1681. gadā Francija iebruka Strasbūrā neminot nekādu iemeslu. Šīs teritoriālās izmaiņas tika pastiprinātas Raisvikas līgumā 1697. g., ar kuru tika izbeigts Lielās Alianses karš, taču Svētā Romas impērija nepieņēma un neapstiprināja šo dokumentu līdz pat 1697. gadam. Kā vienmēr, Elzasai bija īpašs statuss Francijas karalistē. Vācu valoda vēl joprojām tika lietota vietējā pārvaldē, arī skolās. Vācu (luterāņu) Strasbūras universitāti apmeklēja daudzi studenti no Vācijas. Nantes edikts, ar kuru tika legalizēta hugenotu apspiešana Francijā, netika pasludināts Elzasā. Atšķirībā no pārējās Francijas, Elzasā valdīja reliģiskā tolerance, arīdzan Francijas valdība mēģināja šeit sekmēt katoļticību — luterāņu Strasbūras katedrāle bija jānodod katoļu rokās 1681. gadā. Vogēzu kalnos atradās robežpunkts ar pārējo Franciju, turpretim šāda robežpunkta nebija ar Vāciju. Šī iemesla dēļ uz Elzasu lielu iespaidu atstāja vācu kultūra un tā ekonomiski bija orientēta pret Vāciju līdz pat Lielajai Franču revolūcijai.

Elzasa Lielās Franču revolūcijas laikā

1789. gads atnesa Lielo Franču revolūciju, un līdz ar to arī pirmo Elzasas sadali departamentos — Augšreinā (Haut-Rhin) un Lejasreinā (Bas-Rhin). Daudzi iedzīvotāji šajā laikā veica "svētc…