Ziemeļmaķedonija
Ziemeļmaķedonijas Republika, arī Ziemeļu Maķedonija , ir valsts Dienvidaustrumeiropā, kas atrodas Balkānu pussalā. Ziemeļmaķedonija aizņem aptuveni 38% no vēsturiskā Maķedonijas reģiona platības. Robežojas ar Grieķiju dienvidos, Bulgāriju austrumos, Serbiju un Kosovu ziemeļos un Albāniju rietumos. Tā ir iekšzemes valsts. Valsts reljefs lielākoties ir kalnains: tajā ir 16 virsotnes, kas augstākas par 2000 metriem, kā arī vairāk nekā 50 ezeri.
Valsts galvaspilsēta ir Skopje ar 544 086 iedzīvotājiem (2015). Citas lielākās pilsētas ir Bitola, Kumanova, Prilepa, Tetova, Velesa, Ohrida un Gostivara. Valsts platība ir 25 713 kvadrātkilometri un tajā dzīvo ap 2 114 550 iedzīvotāju (2009), no kuriem lielākā daļa ir maķedonieši. Valsts oficiālā valoda ir maķedoniešu valoda, bet nacionālā valūta ir denars.
Valsts ir viena no bijušajām Dienvidslāvijas republikām, kas pasludināja neatkarību 1991. gadā kā Maķedonijas Republika. 1993. gadā Maķedonijas Republika kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli, bet valsts nosaukuma strīda dēļ ar Grieķiju tā tika uzņemta ANO kā Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija . Kopš 2005. gada decembra tā ir arī Eiropas Savienības kandidātvalsts. 2019. gada 6. februārī Maķedonija parakstīja vienošanās protokolu par pievienošanos NATO
2019. gada 12. februārī tā nomainīja Grieķijas apstrīdēto valsts nosaukumu uz Ziemeļmaķedonijas Republika. valsts oficiāli iestājās NATO, kļūstot par organizācijas 30. dalībvalsti.
Vēsture
Vēsturiskā Maķedonija ir ar senajiem grieķiem saistīts reģions, kas mūsdienās aptver daļu Grieķijas, daļu Ziemeļmaķedonijas, daļu Bulgārijas un nelielas teritorijas Albānijā, Serbijā un Kosovā. Mūsdienu dienvidslāvu valodu grupas maķedoniešu valoda dažādos laikos tikusi klasificēta kā bulgāru valodā ietilpstošs dialektu kopums.
Balkānu karu laikā Bulgārija (1912), pēc tam Serbija (1913) ieņēma Senās Maķedonijas teritoriju, kas pirms tam bija Osmaņu impērijas pārvaldē. Otrā pasaules kara laikā to atkal ieņēma Bulgārija, bet pēc kara beigām ieguva Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika. Tās sastāvā 1946. gadā tika nodibināta Maķedonijas Tautas Republika.
Jau Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas (DSFR) laikā Grieķija bažījās, ka DSFR varētu mēģināt "apvienot" Dienvidslāvijas sastāvā esošo Maķedoniju ar Grieķijas sastāvā esošo Senās Maķedonijas daļu. Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma Grieķija pieprasīja Maķedonijas Republikai mainīt savu nosaukumu, tika izdarīti mēģinājumi panākt vienošanos par pagaidu nosaukumu — "Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija". Grieķijas valdība pauda, ka izmantos veto tiesības pret Maķedonijas iestāšanos ES vai NATO, ja netiks panākta vienošanās par nosaukuma maiņu.
2018. gadā Maķedonija panāca vienošanos ar Grieķiju, ka turpmāk tās oficiālais nosaukums būs Ziemeļmaķedonijas Republika, kas oficiāli stājās spēkā 2019. gada 12. februārī.
Ģeogrāfija
Valsti iekļauj un šķērso kalnu grēdas ar atzarojumiem — Šara kalni rietumos, Pirina kalni austrumos un Crna Gora ziemeļos. Valsts augstākais punkts ir Korabs (2764 m vjl), kas atrodas starp Kosovu, Albāniju un Maķedoniju, tā iezīmējot šo trīs robežu krustpunktu. Valsti no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem divās daļās tekot sadala Vardaras upe. Tā caur Grieķiju ietek Egejas jūrā, tomēr ir pārāk sekla, lai varētu tikt izmantota nopietnai kuģošanai. Valsts dienvidrietumos atrodas divas lielākās ūdenstilpes: Ohridas un Prespas ezers.
Cauri Ziemeļmaķedomnijai no Grieķijas uz Serbiju iet dzelzceļa līnija un autoceļš, savukārt Skopjē atrodas starptautiskā lidosta. Netālu no galvaspilsētas Skopjes atrodas hroma rūdas raktuves. Maķedoniju apdraud seismiskās aktivitātes — uz dienvidiem no Maķedonijas atrodas Eirāzijas — Āfrikas plātņu sadursmes zona, 1963. gadā Skopji izpostīja zemestrīce.
Maķedonijā nokrišņu daudzums ir līdzīgs Latvijai, tomēr tā atrodas vairāk uz dienvidiem, kādēļ vidējā gada temperatūra ir vismaz par 5 grādiem augstāka. Maķedonija atrodas uz mērenās un subtropu joslas robežas, valsti galvenokārt klāj skujkoki un podzolētā augsne.
Iedzīvotāji
Atbilstoši 2009. gada tautskaites datiem Maķedonijā ir 2 022 547 iedzīvotāji, taču iedzīvotāju skaits samazinās un 2021. gada tautskaites provizoriskie rezultāti liecina, ka valstī ir 1 832 696 iedzīvotāji.
Lielākā etniskā grupa ir maķedonieši, kas pēc 2021. gada datiem sastāda 58,44% iedzīvotāju. Liela grupa ir albāņi — 24,3, kas dominē valsts ziemeļrietumu daļā. Pārējās grupas ir ievērojami mazākas: turki — 3,86%, čigāni — 2,53%, serbi — 1,3%.
Pēc reliģiskās piederības lielākā daļa Maķedonijas iedzīvotāju pieder Austrumu Pareizticīgajai baznīcai (65%), pārsvarā pakļaujoties Maķedonijas Pareizticīgajai baznīcai. 33% iedzīvotāju ir musulmaņi (albāņi un turki). Rakstība — kirilica (oficiālā rakstība maķedoniešu valodai) un latīņu alfabēts (albāņu valodai).
Oficiālā valoda ir maķedoniešu valoda. Albāņu apdzīvotajās teritorijās albāņu valodai ir oficiāls otrās valodas statuss (ja tajā runājošo skaits pārsniedz 20%), tostarp tāds ir arī galvaspilsētā Skopjē.
Lielākā pilsēta ar vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju ir Skopje (506 926 pēc 2022. gada tautskaites datiem). Pārējās pilsētas ir būtiski mazākas, seko Bitola (71 890) un Kumanova (70 842). Daudz iedzīvotāju dzīvo laukos.
